Trimdas latviešu jeb diasporas ansambļiem padomju okupācijas laikā bija milzīga nozīme latviešu kultūras saglabāšanā - ne tikai starp saviem vienaudžiem svešumā, bet arī starp Latvijā palikušajiem. Alfrēds Vinters, Ilmārs Dzenis, brāļi Graši un Čikāgas Piecīši aktīvi darbojās, ieskaņojot brīvvalsts laika šlāgerus un Otrā Pasaules kara leģionāru dziesmas, kamēr vēlākos gados jaunās trimdas paaudzes grupas Akacis, Prusaku Ansamblis, Dundurs, Dzintars, Alva un vēl daudzi citi vārdā nenosaukti ansambļi latvisko mūziku papildināja ar pašu radītām dziesmām.
Trīs no Pārdaugavas iekrīt šim visam kaut kur pa vidu; iesākuši ar tautā populāru ziņģu spēlēšanu, trijotne pamazām pievērsās savu oriģinālkompozīciju izpildīšanai. Viņi labi apzinājās savu sūtību un, Latvijai atjaunojot neatkarību, beidza savas aktīvās gaitas mūzikā, apgalvojot, ka viss vajadzīgais pateikts un nepieciešamais izdarīts. Aiz sevis šie Amerikas "Pārdaugavas" iemītnieki atstājuši vērā ņemamu diskogrāfiju, un nereti ansambļa plates, nelegāli ievestas Padomju Latvijā un pēc tam tikpat nelegāli pārrakstītas magnetofonu lentēs un kasetēs, kalpoja kā atgādinājums par latviskā mantojuma bagātību padomijā dzimušajai latviešu paaudzei. Tā mēs no jauna atcerējāmies par dziesmām "Es ceru, ka kādreiz man dārziņš būs", "Vaidava", "To tik zina es un viņš"...
Arī Pavedienu autors par Trim no Pārdaugavas vispirms uzzināja caur viņu izpildītajām dziesmām, kas 90-to gadu sākumā bija tik ļoti populāras pašdarbnieku ansambļu koncertprogrammās, tāpēc šoreiz aicinām klausītājus pievienoties ceļojumā laikā un telpā - uz pagājušā gadsimta 60-to gadu beigām tālajā Amerikā, kur Ņūdžersijā latviešu luterāņu draudze rīko pasākumu, kam vajadzīgs muzikālais pavadījums...
