Kopš 1974. gada nogales Viļņa Šmīdberga vadībā darbojas vokāli instrumentāls ansamblis, kuram 1978. gadā pievienojas valsts konservatorijā studējošais Mārtiņš Brauns. Brauns ne tikai spēlē taustiņinstrumentus, bet arī izdomā oficiālās iestādēs ilgstoši apsmieto un neapstiprināto nosaukumu “Sīpoli”. Grupas jaunais nosaukums simbolizē tās protestu pret apkārtējā mūzikas dzīvē valdošo bezdomu pliekanību – to vēlāk ne vienreiz vien Brauns intervijās apliecina, runādams par citām tā laika Latvijas rokgrupām.
Naudu sapelnījuši un spēlētprasmi pieslīpējuši dažādos krogos un izklaides vietās, “Sīpoli” atrod jaunu mājvietu kolhozā “Mārupe” un atgriežas uz koncertu skatuvēm 1981.gadā ar nevainojamu aparatūru un vēl lieliskāku muzikālo bagāžu - indiešu noskaņu iedvesmoto mūziklu “Mauglis”, kas daļā iepriekšējo pielūdzēju izraisa simpātijas, citos – apjukumu un nesapratni. Viena no šī mūzikla populārākajām kompozīcijām ir “Merkaķu dziesma” (“Jauna ēra”). Visu mūziku sacer Brauns – ir arī atsevišķi šlāgeri, kā piemēram “Mammu es gribu”, taču pamatā tas ir nopietns ārtroks – visbiežāk lielas formas darbi – izvērsti dziesmu cikli, svītas ar augstvērtīgu Māras Zālītes, Ojāra Vācieša, Jāņa Petera un citu autoru dzeju, kas sākotnēji rakstīti kā teātru izrāžu muzikālais noformējums, un arī “Sīpolu” koncertos tiek uzvesti ar teatralizācijas elementiem.
1985.gadā platē ierakstīta svīta “Alberts”, kā arī vairāki klasiski “Sīpolu” hiti, - vismaz tie, kurus padomju cenzūra laiž cauri – šis albums ar nosaukumu “Sīpoli” dienas gaismu ierauga 1987.gadā. Citu īsti kvalitatīvu studijas ierakstu grupai nav, jo tā laika Latvijas studijās nav atbilstošu iekārtu, turklāt ierakstu laiks ir ļoti ierobežots – gribētāju daudz, bet studijas tikai dažas. Neliels izņēmums ir sasteigta Latvijas radio studijas sesija 1986.gadā, kad Latvijas radio tikko parādījušās pirmās modernās ierakstu ierīces, un 1988.gada “Livonijas hronikas” Latvijas radio studijā veiktais dzīvais koncertieraksts. Daļējs iemesls tam ir Brauna un Matvejeva toreizējais viedoklis, ka rokgrupa sevi pilnvērtīgi spēj parādīt tikai koncertos un ieraksti ir kaut kas tik nejēdzīgs, ka tādi vispār nav vajadzīgi, ja nu vienīgi dziesmas jāieraksta, lai aktieriem būtu paraugs, kā tās izpildīt izrādēs.