Iļģi - latviešu postfolkloras un folkroka grupa, kas izmanto tradicionālās tautas mūzikas motīvus, tos radoši pārstrādājot un etniskajai mūzikai raksturīgo skanējumu kombinējot ar rokmūzikas instrumentiem. Grupa uzskatāma par postfolkloras aizsācēju Latvijā un piecas reizes saņēmusi balvu par Latvijas Mūzikas ierakstu gada labāko mūsdienu tautas mūzikas albumu.
80-to gadu sākumā Padomju Savienības ideoloģijas aizstāvji uz folkloru raugās ar aizdomām, uztverot to par aizsegu nacionālistiski noskaņotiem cilvēkiem paust komunismam kaitīgu propagandu, nemaz nerunājot par latviešu folklorā ik uz soļa sastopamo pagānismu – latviešu mitoloģiju un gadsimtiem ilgi koptās tradīcijas un paradumus, kas tiek no jauna vilkti gaismā brīdī, kad tauta par tiem jau gandrīz pilnībā aizmirsusi. Un folkloras kopas to itin labi apzinās – šajā laikaposmā tautas mūzikas ansambļi kļūst par savdabīgu protesta formu, pretkultūru – līdzīgi hipijiem 60-to gadu Amerikā un pankiem 70-to gadu Anglijā. Līdz ar to ir saprotams, ka padomju vara folkloras kopas cenšas kontrolēt līdzīgi kā estrādes mūziku un rokenrolu – tāpat kā populārās, komerciālās mūzikas pārstāvjiem, arī folkloristiem nākas piedalīties skatēs un sagatavot koncertprogrammas, kuras izvērtē Latvijas PSR Kultūras ministrijas pārstāvji un lemj, vai attiecīgais ansamblis pielaižams pie koncertēšanas. Reizēm vērtējums ir tik nosodošs, ka folkloras kopai tiek liegta jebkāda publicitāte – tā notiek gan ar “Iļģiem” viņu karjeras sākumā, gan arī ar citu plašākai publikai zināmu folkloras kopu “Skandinieki”. Kopumā līdz 80-to gadu beigām Latvijas Radio studijā pie Uģa Prauliņa tiek ierakstītas 10 koncertprogrammas, kuru ieskaņojumi glabājas Radio arhīvā, taču šie ieraksti lielākoties paliek neizdoti līdz 2002.gadam.
Iļģu pirmais grupas ieraksts iznāk nevis Latvijā, bet gan Vācijā, ārzemju latviešu izdevniecībā “Kultūras Glābšanas Biedrība” jeb KGB, kuras 1986.gada platē “Ceļatiesi bāleliņi” starp 34 dažādu folkloras kopu skaņdarbiem iekļautas arī 16 “Iļģu” dziesmas.
Sākotnēji darbojušies kā folkloras ansamblis, kas izpilda tradicionālo tautas mūziku, ar laiku "Iļģi" pievēršas tās brīvākai interpretācijai, tā kļūstot par postfolkloras grupu. Ilga Reizniece par to saka: “Domāju, jau no paša sākuma bijām citādāki nekā tradicionālie folkloras ansambļi. Kopš pirmajām dienām mūs interesēja muzicēšana, ne tikai folkloras aktualizēšana, kas bija folkloras ansambļiem pamatā. Tas bija tā… duāli. No vienas puses, vajadzēja dot atpakaļ tautai, pildīt savu folklorista misiju, atgādināt par aizmirsto mantojumu, bet no otras – mums vienkārši patika muzicēt, pēc izglītības taču esmu mūziķe. Tā tas roku rokā gāja, līdz beidzot palaidām sevi brīvībā, tikai apmēram desmit gadus vēlāk – deviņdesmito gadu sākumā.”
Comments